1836 – divpadsmitās ekspedīcijas trešā diena

31 Jūl
- 2019 -

Autors

Andis Pikāns

Mostamies agri, steidzīgi vāram kafiju un pošamies ceļā, jo jau deviņos no rīta mums Skaistkalnes baznīcā sarunāta tikšanās ar Paulīniešu ordeņa priesteri, mūku – Tēvu Jāni.

17. gadsimta beigās kalnā būvētā baznīca labi pamanāma jau iebraucot rīta miera pārņemtajā pilsētiņā. Tēvs Jānis garajā baltajā habitā jau smaidīgs gaida pie baznīcas un labprāt dalās ar interesantiem stāstiem par baznīcas vēsturi un Paulīniešu ordeņa kustību Latvijā.

Mums tiek dota iespēja arī nokāpt baznīcas pagraba kapenēs, kur vaļējos šķirstos atpūšas dižciltīgo un garīdznieku pīšļi. Daži no tiem ir saglabājušies pārsteidzoši labi, un Tēvs Jānis skaidrojumu tam rod ticībā un šķīstībā.

Atvadāmies un braucam pētīt slavenās Skaistkalnes karsta kritenes, šeit ir viena no unikālajām vietām Latvijā, kur iespējams vērot karsta izraisītās pārvērtības. Karsts – tas ir neparasts ģeoloģisks process, ūdenim izskalojot iežus, pazemē veidojas tukšumi-piltuves, vagas, kanāli, dobumi, plaisas. Tiem palielinoties, zemes virsējie slāņi, zaudējuši zem sevis pamatu, iebrūk tukšumā.  Ar motociklu tātad jāpārvietojas īpaši uzmanīg, jo klīst leģendas, ka Otrajā Pasaules karā te no artilērijas radītā trokšņā zem zemes pazudušas pat veselas kaujas vienības.

Tālāk virziens uz Eleju. Mums ir padomā aprunāties ar dziednieci Veroniku, kura pie savas mājas uzcēlusi baznīcu, bet plānot neko nevaram, jo uz pirmo telefona zvanu saņemam īsu, bet konkrētu atbildi: “Tagad runāt nevaru!” Ļaujamies ceļam un izbaudām to. Elejā iebraucam ap septiņiem vakarā, ātri atrodam mazo balto baznīciņu un saņemamies piezvanīt vēlreiz. Veronikas balsī jūtama piesardzība, bet viņa ielaiž mūs baznīcā ar norunu, ka viņu pašu nefilmēsim.

Āris sveicinoties saka, ka vecāmamma esot stāstījusi par tikšanos jau bērnībā, kuru viņš pats neatceras. “Jā,” Veronika atbild. “Es zinu, tas bija 1994. gadā. Kā viņa to var zināt, ja Ārim tad bija divi gadi? Vēlāk vakarā mamma telefona sarunā apstiprina – jā, ap to laiku arī veduši Āri pie dziednieces.

Viedā sieviete ar skaidro un caururbjošo acu skatienu sākumā mūs uzmanīgi vēro, jo bieži jau negadās šeit, svētnīcā, redzēt noputējušus, ar somām un tehniku apkārušos motoceļotājus. Bet pamazām ledus kūst, un mūsu komunikācija kļūst arvien dzīvīgāka. Kādā brīdī Veronika jau sāk skaitīt savu dzeju un atcerēties par Lapmežciemā pavadīto laiku jaunībā kopā ar Imantu Ziedoni. Sākam jau atvadīties kā labākie draugi, kad Veronikas kundze mūs aicina uz kafiju savā mājā. Ar lielāko prieku sekojam un vēl brīdi turpinām sarunas pie galda blakus esošajā mājā.  Ārā jau sāk krēslot, mums negribīgi jāpamet jaukā, mājīgā atmosfēra, jo netālajā Vilcē ar naktsmājām gaida Baizelis Jānis. Ceļš ārā pie močiem ved atkal caur baznīcu. Tajā Veronikas kundze uz atvadām vēl notur par mums aizlūgumu.

No negaidītās un jaukās tikšanās, emocionāli un garīgi uzlādēti, līdz ar rietošās saules stariem ieripojam Ķirbju pagalmā, kur mūs sagaida Baizelis Jānis.